Kapsulas ir vienkārši zāļu finieris vai vestes, un tās, protams, izmanto ne tikai tāpēc, lai tās izskatītos labi, bet galvenokārt, lai tās būtu ērti uzņemamas un panāktu optimālu efektivitāti.
Saskaņā ar vēsturiskajiem datiem pirmās cilvēku lietotās kapsulas tika izveidotas Ēģiptē pirms 1500 gadiem. Tajā laikā nav zināms, vai kapsulas bija paredzētas tikai zāļu iesaiņošanai. Tomēr no 1730. gada farmaceiti Vīnē no cietes sāka ražot tā dēvētās dārzeņu kapsulas. Šajā brīdī ir skaidrs, ka kapsulas tika izmantotas zāļu iesaiņošanai. Un kapsulu ražošanas tehnoloģija tika patentēta Parīzē 1834. gadā.
Zāles, ko lieto, kad cilvēks ir slims, kuņģa-zarnu traktā ir jāsagremo un jāuzsūc asinīs un jāsadala aknās. Tomēr ievērojamam skaitam pulveru, granulu, šķidrumu un tablešu ir rūgta un kairinoša garša, tie ir gaistoši vai ar siekalām mutē tos viegli noārda, un dažas zāles var arī ieelpot elpceļos, izraisot blakusparādības. Tāpēc zāļu ievietošana kapsulās aizsargā muti un gremošanas traktu, to ir viegli norīt un ļauj medikamentiem darboties pēc iespējas labāk.
Lai iegūtu vislabāko no zālēm, ir svarīgi arī izvairīties no tā, ka to iznīcina kāda cilvēka kuņģa skābe, jo dažas zāles ir jāizšķīdina un jāuzsūc zarnās, tāpēc kapsulām līdzīgas vielas kas izgatavoti no īpašiem membrānas materiāliem (piemēram, želatīna, celulozes, polisaharīdiem utt.), ir nepieciešami dažādu veidu zāļu, piemēram, pulveru un šķidrumu, kapsulēšanai devās.
Turklāt narkotikām ir pussabrukšanas periods, kas attiecas uz laiku, kas nepieciešams, lai zāļu maksimālā koncentrācija asinīs tiktu samazināta uz pusi. Zāļu pusperiods atspoguļo eliminācijas ātrumu (izdalīšanos, biotransformāciju, uzglabāšanu utt.) Organismā un parāda saistību starp laiku, kad zāles atrodas organismā, un koncentrāciju asinīs. Tāpēc tas ir galvenais devas un ievadīšanas biežuma noteikšanas pamats. Zāles ar ilgu pussabrukšanas periodu organismā tiek izvadītas lēnām un tiek ievadītas ar lielākiem intervāliem, savukārt zāles ar īsu pussabrukšanas periodu organismā tiek ātri izvadītas un tiek ievadītas ar īsākiem intervāliem.
Zāļu ar īsu pussabrukšanas periodu ir nepieciešama bieža zāļu lietošana, lai uzturētu zāļu koncentrāciju asinīs. Lai izvairītos no biežām devām, zāļu iekapsulēšanai tiek izmantotas īpašas kapsulas, kuras sauc par ilgstošas darbības kapsulām. Pagarinātas darbības kapsulas ļauj izvairīties arī no biežiem vispārīgu zāļu devu trūkumiem, kas var izraisīt augstu un zemu efektīvo koncentrāciju asinīs, un tiem ir mazāk toksisku blakusparādību nekā vispārīgiem preparātiem. Tāpēc daudzas zāles, piemēram, ibuprofēns, aspirīns un Tylenol, ir pieejamas DR kapsulu formās.
